Definīcija, klasifikācija

Cervicīts ir dzemdes kakla iekaisums. Neatkarīgi no etioloģijas mikroskopiski dzemdes kakla audos novēro iekaisuma un dzīšanas pazīmes. Cervicītu var iedalīt akūtā un hroniskā, kā arī infekciozā un neinfekciozā.

Etioloģija

Infekciozo endocervicītu var izraisīt tādas seksuāli transmisīvi ierosinātāji kā Neisseria gonorrhoeae,Chlamydia trachomatis,Mycoplasma genitalium u. c. Savukārt ectocervix iekaisumu var radīt cilvēka papilomas vīruss, Herpes simplex vīruss, Treponema pallidum, Trichomona vaginalis.

Neinfekciozo cervicītu var izsaukt lokāla audu traumatizācija (dēļ tamponu, diafragmu, intrauterīnās kontracepcijas, vaginālo riņķu lietošanas), endogēno un eksogēno hormonu ietekme uz cervikovaginālām gļotām, ķīmisks kairinājums (maksts skalošana, latekss, spermicīdi), apstarošana, sistēmisks iekaisums (Behčeta slimība), vēzis. Hronisks cervicīts parasti nav infekciozas dabas.

Klīniskā aina

Pēc Slimību kontroles un profilakses (CDC) rekomendācijām akūtu cervicītu diagnosticē, ja 1) apskates laikā endocervikālajā kanālā vai uz endocervikālās iztriepes ir redzami purulenti vai mukopurulenti izdalījumi un/vai 2)ir ilgstoša endocervikāla kontakta asiņošana. Infekcioza cervicīta gadījumā var būt arī citi simptomi (sāpīga urinācija, sāpes mugurā u.c.)

Hroniska cervicīta galvenais simptoms var būt tikai leikoreja jeb pastiprināti izdalījumi, parasti mazāk izteikti nekā akūtos gadījumos. Var būt arī smērēšanās pēc dzimumdzīves vai starp mēnešreizēm. Šādas izmaiņas būtu jādiferencē no ectropion – cilindriskā epitēlija ektopijas, kura gadījumā arī var būt pastiprināti izdalījumi un kontakta asiņošana.

Kolposkopiskā aina

Akūta cervicīta gadījumā ir izmaiņas asinsvadu zīmējumā – ir izteikti palielināts skaits, kā arī izmēri, apskatot to terminālos zarus, var redzēt punktācijas, pie trihomonu infekcijas novēro “dubulto matadatu” pazīmes, tomēr iekaisuma gadījumā nav tādu invāzijai raksturīgu izmaiņu kā asins vadu gaitas strauji pārrāvumi, dažādi attālumi starp asins vadiem u.c. Ja ir tikai iekaisums, kolposkopiskās izmaiņu robežas ir difūzi izplūdušas, nav tik skaidri izteiktas kā pie CIN. Jāatzīmē, ka pie maligna procesa var būt arī pavadošs iekaisums, tad bez iekaisuma redz arī invāzijai raksturīgās izmaiņas.

Cervicīta kolposkopiskā un histoloģiskā aina

Laboratorā diagnostika

Bakterioskopiskās uztriepēs cervicītu konstatē, ja no dzemdes kakla ņemtā materiāla mikroskopiski vienā redzes laukā redz vairāk nekā 10 polimorfonukleāros leikocītus. Ja ir aizdomas par infekciozu cervicītu, izmeklē uz atbilstošām infekcijām, izmantojot visjutīgākos pieejamos testus (piemēram, polimerāzes ķēdes reakcijas testu).

Citoloģiskās uztriepēs iekaisuma gadījumā var būt izmaiņas šūnās, kas līdzīgas neoplastiskām (kodola izmēra palielināšanās, nevienmērīgs hromatīna izvietojums u.c.). Bez tam dažkārt var arī redzēt arī infekciozos ierosinātājus – piemēram, trihomonas. Lai gan iekaisuma šūnas var būt normā īsi pirms/pēc un mēnešreižu laikā, liels polimorfonukleāro leikocītu skaits var liecināt par akūtu cervicītu. Ja iekaisums šūnas ir tik daudz, ka traucē dzemdes kakla epitēlija apskati, uztriepe ir jāatkārto pēc terapijas.

Histoloģiski N. gonorrhoeae un C. trachomatis infekcijas rada nespecifiskas akūtas izmaiņas – tūsku un pastiprinātu vaskularizāciju, tāpēc dzemdes kakls izskatās apsārtis un tūskains. Infekcija rada cilindriskā epitēlija hipersekrēciju, kā rezultāta rodas pastiprināti mukopurulenti izdalījumi. Mikroskopiski stromā redz tūsku un audi ir infiltrēti ar polimorfonukleāriem leikocītiem, pēc akūtās fāzes tie tiek aizstāti ar limfocītiem, plazmas šūnām un makrofāgiem. Hroniskā cervicīta gadījumā iekaisums attīstās dzemdes kakla transformācijas zonā un endocerviksā. Rodas intracelulāra tūska (spongioze), submukozas tūska, mononukleāro šūnu infiltrācija, fibroze. Histoloģiski raksturojas ar neitrofīlo leikocītu, plazmocītu, limfocītu infiltrāciju. Bieži var konstatēt endocervikālo dziedzeru epitēlija skvamozu metaplāziju. Savukārt gļotu dziedzeru izvadi var nosprostoties un rezultātā veidojas Nabotija cistas. Histoloģiskās izmaiņas, kas liecina par hronisku cervicītu var konstatēt vizuāli neizmainītā dzemdes kaklā. Gandrīz visām seksuāli aktīvām sievietēm biopsijās var redzēt hroniskam cervicītam raksturīgās izmaiņas, tāpēc, ja nav atbilstoši cervicītam raksturīgi simptomi, tam nav klīniskas nozīmes.

Ārstēšana

Ja konstatē infekciozo izraisītāju, ordinē antibakteriālo terapiju. Ja ir izslēgtas infekcijas, asimptomātiskas pacientes ar hronisku cervicītu nav jāārstē. Ja hroniska cervicīta gadījumā ir sūdzības – pirmkārt ir jāizslēdz infekcijas un neoplastiskas izmaiņas. Ja tās nekonstatē, var veikt dzemdes gļotādas destrukciju ar krioterapijas, koagulācijas vai lāzera terapijas metodēm, tomēr arī šādas ārstēšanas gadījumā ir augsts recidīvu skaits, kā arī iespējama dzemdes kakla gļotādas traumatizācija.

Pateicība

Latvijas Kolposkopijas biedrība izsaka pateicību Dr. med. Intai Liepniecei-Karelei par palīdzību materiāla tapšanā.

Vēres

Centers for Disease Control and Prevention. Sexually transmitted diseases treatment guidelines, 2010: diseases characterized by urethritis and cervicitis. Available at http://www.cdc.gov/std/treatment/2010/urethritis-and-cervicitis.htm

Alan H. DeCherney, Lauren Nathan, Neri Laufer, Ashley S. Roman. Current Diagnosis & Treatment: Obstetrics & Gynecology, 11edit.Copyright © 2013 by The McGraw-Hill Companies

Blaustein and R. J. Kurman. Blaustein’s pathology of the female genital tract (Springer, New York, 2002)